Valmieras vēsture

Arheoloģiskie atradumi liecina, ka Valmieras tuvāko novadu teritorijas tika apdzīvotas..

Valmieras vēsture

Arheoloģiskie atradumi liecina, ka Valmieras tuvāko novadu teritorijas tika apdzīvotas jau pirms 8 000 gadu. Vissenākās cilvēku apmetnes atradās pie Burtnieku ezera. Tās bija gan mezolīta, gan neolīta laikmeta apmetnes. Par to esamību liecina ne vien dažādi atsevišķi priekšmeti, kas atrasti arheoloģiskajos izrakumos, bet arī zvejnieku senkapi. Bez Burtnieku ezera apmetnēm ir atrastas arī citas liecības par nelielām neolīta laikmeta apmetnēm Gaujas krastos, tieši tagadējā Valmieras teritorijā. Šīs liecības ir, piemēram, māla trauki, kara cirvji, krama fragmenti utt.

Vēsturnieki apgalvo, ka Gaujas krastos noteikti varēja atrasties pat vairākas akmens laikmeta apmetnes, jo upe, kopā ar tai blakus esošajiem mežiem bija cilvēkiem ļoti labvēlīga atrašanās vieta. Tiek uzskatīts, ka 1 000 gadus p.m.ē. tagadējo Valmiera teritoriju un tās tuvāko apkārtni pārsvarā apdzīvoja seno latgaļu tautas un tā atradās Tālavas sastāvā. Par to liecina tādi arheoloģiskie atradumi kā latgaļu ciltīm tipiskas rotas, darbarīki un apģērba fragmenti. Mazliet tālāk uz ziemeļiem bija apmetušās lībiešu un igauņu ciltis.

1224. gadā tagadējo Valmieras teritoriju iekaroja Livonijas ordenis. Visticamāk tas arī bija laiks, kad tika uzsākta Livonijas pils celtniecība, kuras drupas vēl joprojām ir apskatāmas Valmieras centrā. Šī pils tika būvēta aizsardzībai, tāpēc tā atrodas izdevīgā vietā – Gaujas un Rātsupītes ielenkumā. 1283. gadā tika uzsākta Svētā Sīmaņa baznīcas celtniecība. Šī baznīca vairakkārt tika nopostīta un atjaunota, bet tā ir saglabājusies savā oriģinālajā atrašanās vietā līdz pat mūsdienām.

Pati Valmieras pilsēta pirmo reizi vēsturiskajos avotos minēta tālajā 1323. gadā, bet ziņas par to ir ļoti nepilnīgas. Vēl joprojām precīza pilsētas izcelsme un vēsture nav līdz galam izpētīta. Pirmās konkrētās liecības ir tikai no 1365. gada, kad Valmiera tika minēta kā Hanzas tirdzniecības savienības pilsēta. Pateicoties, Valmieras izdevīgajai atrašanās vietai, Valmierā bieži vien norisinājās dažāds nozīmīgas Hanzas savienības un Livonijas sanāksmes, tāpēc par šo laiku ir pieejamas jau daudz precīzākas ziņas par Valmieras pilsētu.

Līdz pat 18. gadsimtam Valmieras pilsētu ieskāva nocietinājumi, kā arī to aizsargāja Gauja. Pati Valmieras viduslaiku pils bija pilnībā pasargāta, jo atradās aiz pilsētas. Tas nozīmē, ka lai iekarotu pili, būtu jāiekaro visa pilsēta. Šādi nocietinājumi bija tikai dažām viduslaiku pilsētām. Tieši tas palīdzēja pilsētai mierīgi attīstīties, nebaidoties no pēkšņiem iebrukumiem.

1622. gadā Valmieru ieņēma zviedru karaspēks. Šajā laikā pilsētas nocietinājumi tika papildināti ar zemes uzbērumiem. Valmieriešu dzīve kardināli mainījās. Pilsēta tika sadalīta četros apgabalos. Ikkatrs pilsonis varēja saņemt zemes gabalu, mājas būvniecībai savā īpašumā.

Diemžēl ap 1630. gadu, par spīti visiem nocietinājumiem, Valmierā iebruka krievu un poļu karaspēki, kas nopostīja daļu pilsētas. Pēc tam tā tika atjaunota, bet ēkas pārsvarā tika celtas pēc krievu vai zviedru ēku parauga, tāpēc Valmieras pilsēta neatguva savu iepriekšējo izskatu un mūsdienās no viduslaiku Valmieras ir saglabājušās vien dažas ēkas un atsevišķi ēku fragmenti.

17. gadsimtā Valmieras pilsēta sāka iegūt pašreizējo veidolu. Tās galvenā iela – Rīgas iela sadalīja pilsētu divās daļās. To šķērsoja vēl trīs mazākas ielas. Rīgas ielas galā atradās tirgus laukums un mazliet tuvāk uz dienvidiem atradās rātslaukums. Arī mūsdienās tie atrodas aptuveni tajās pašās teritorijās.

18. gadsimtā Valmieru jau atkal vairakkārt izpostīja. Daudzas ēkas tika nodedzinātas un visu pilsētu bija vairakkārt jāatjauno. Tas ievērojami aizkavēja pilsētas kopējo attīstību, kā arī pilsēta atkārtoti zaudēja savu vēsturisko izskatu. 19. gadsimtā Valmiera atkal sāka attīstīties daudz straujāk – tika celti jauni nami un bruģētas ielas. Rūpnīcas gan Valmierā netika celtas. Valmiera saglabāja mazpilsētas statusu.

Pirms Pirmā pasaules kara Valmiera turpināja ievērojami attīstīties. Tika uzbūvētas daudzas nozīmīgas celtnes. Karš šo attīstību, protams, apturēja, bet brīvvalsts laikā jau atkal Valmiera tika papildināta ar dažādiem infrastruktūras uzlabojumiem un jaunceltnēm. Diemžēl ļoti daudz ko no izveidotā nopostīja ugunsgrēks 1944. gadā.

Pēc Otrā pasaules kara jau atkal valmierieši ķērās pie savas pilsētas atjaunošanas. Tika izveidots jaunas ielas, būvēti jauni nami un paplašināti vecie. Tika uzbūvēts arī universālveikals, kas mūsdienās pārbūvēts un pārtapis par pilsētas galeriju – Valleta. Tika celtas arī rūpnīcas un dažādas institūcijas. Tā pamazām Valmiera ieguvusi pašreizējo izskatu, bet pilsēta vienalga ik dienu turpina attīstīties.