Valmieras pils

Valmiera atrodas aptuveni 100 kilometru attālumā no Rīgas un 50..

Valmieras pils

Valmiera atrodas aptuveni 100 kilometru attālumā no Rīgas un 50 kilometru attālumā no Latvijas un Igaunijas robežas. Pilsētu divās daļās sadala viena no Latvijā skaistākajām upēm – Gauja. Kopš 13. gadsimta pilsēta tika saukta par Volmāru, bet kopš 1017. gada to sāka saukt par Valmieru. Viduslaiku pils, kura kādreiz piederēja Līvonijas ordenim, drupas ir viens no galvenajiem tūristu apskates objektiem Valmierā, tāpēc, ka tieši ar šīs pils parādīšanos sākas arī pilsētas vēsture, tāpēc, ka vēl joprojām ir saglabājušies sienu fragmenti, iekšējās apdares fragmenti, kā arī lielais grāvis, kurš apjoza pili. Un ja vēlies iziet ekskursijā pa pili tev pat nav jāpēr biļetes un jāņem kredīti no бързи кредити vai pat кредит без трудов договор.

Arheoloģiskie izrakumi liecina, ka cilvēki Valmieras apkaimē ir dzīvojuši jau pirms 8000 gadu. Vēsturniekiem ir vairākas versijas par to, kā tika dibināta Valmiera. Vieni uzskata, ka pilsēta ir radusies pie liela sauszemes ceļa Rīga – Taru, Rīga – Pleskava, Rīga – Novgoroda, kā arī pie Gaujas ūdens ceļa, kurš bija pazīstams jau kopš 11. gadsimta. Vēsturiskie dokumenti liecina, ka Valmieras teritorija 12. gadsimtā bija iekļauta Tālavas novadā. Ar šo versiju tiek saistīta arī Beverīnas pils meklēšana.

Daudzi uzskata, ka pirms akmens pils būvniecības, šeit pastāvēja Beverīnas pilsēta. Daudzi vēsturnieki apgalvo, ka Beverīnu līdz šim brīdim nav izdevies atrast tāpēc, ka senā pilsēta atrodas tieši zem pils, aptuveni četru – piecu metru dziļumā. Ne vienu reizi vien tika veikti mēģinājumi atrakt iedomāto pilsētu, bet izņemot ieročus, monētas un dažus darba rīkus, nekas cits pagaidām nav atrasts. Pēdējie arheoloģiskie izmeklējumi, kuri tika veikti arheoloģes Tatjanas Bergas uzraudzībā, nesniedza nekādus būtiskus pierādījumus, tam, ka tur kādreiz būtu varējusi atrasties pilsēta, kaut gan koka pils, pirms viduslaiku akmens pils būvniecības, tur gan atradās un to arī bija būvējuši krustneši.

Vēsturnieki uzskata, ka pastāv vēl viena versija, ka 13. gadsimta sākumā vai vidusdaļā, pie Rātsupes iztekas atradās latgaļu pils Autine, kur aptuveni ap 1208. gadu valdīja Varidots. Viņa īpašumos ietilpa senās Tālavas zemes, kuru iedzīvotāji piederēja pareizticīgo ticībai un bija Pleskavas kņazu padotie.

Tagad varam doties pie trešās, Valmieras dibināšanas, versijas. Daži vēsturnieki uzskata, ka pilsētas dibinātājs bija Rīgas arhibīskapa Alberts Buksgevdena radinieks, no Pleskavas izdzītais kņazs Vladimirs (Valdemārs), kurš tika 1212. gadā iecelts amatā Autines pilī. Ja sekojam šai versijai, tad nosaukums Valmiera, Volmāra ir cēlies no vārda Valdemārs. Krievu hronikās pilsēta Valmiera tiek saukta par Vladimirecu.

1214. gadā Valmieras apgabalu pakļauj iebrukušie vācu feodāli, bet ļoti ātri sākas pirmās sacelšanās. Lai saglabātu savus īpašumus, Rīgas arhibīskaps par pārvaldnieku nozīmē bijušo Pleskavas kņazu Vladimiru. Jau 1210. gadā Pleskavas karavīru vienība kopā ar krustnešiem piedalījās kara gājienā pret Sontaganas zemes iebrucējiem. Kara savienība gribēja stiprināt ar Rīgas arhibīskapa Alberta, brāļa Teodora Buksgevdena precībām ar Pleskavas kņaza, Vladimira Mstislaviča, meitu, bet šīm, kņazienes, laulībām ar katoļu arhibīskapa radinieku, sāka pretoties Pleskavas pareizticīgo draudze. Baznīcas autoritāte bija izšķirošā, lai saceltu nepatikas vilni Pleskavā pret kņazu Vladimiru. Pretinieki panāca, ka 1211. gadā viņš tika izdzīts no pilsētas un kopā ar radiniekiem devās uz Livoniju, kur kādu laiku atradās dienestā pie Alberta.

Neskatoties uz to, ka Valmiera 13. gadsimtā bija arhibīskapa īpašums, pēc zemes sadalīšanas tā pārgāja Zobenbrāļu Ordeņa īpašumā, kurš aptuveni 1224. gadā sāka šeit būvēt pili. Precīzs, pils dibināšanas datums nav zināms, tiek uzskatīts, ka tas notika tuvākajā laikā, pēc teritorijas sadalīšanas. Pils, 13. gadsimta hronikās, netiek pieminēta nevienu reizi, kaut gan nākamo gadsimtu hronikās, tā jau tiek pieminēta diezgan bieži, tāpēc, ka šeit bieži notika vēsturiski svarīgi notikumi. Būvējot pils aizsardzību par papildus aizsardzību tika izmantots vietējais dabas reljefs. No trīs pusēm pili aizsargāja dabiskie šķēršļi – straujā Gauja un Rātsupīte.