Valmieras pils (turpinājums)

Ekskursiju vadītāji bieži vien mīl stāstīt leģendas par to, ka..

Valmieras pils (turpinājums)

Ekskursiju vadītāji bieži vien mīl stāstīt leģendas par to, ka Zobenbrāļu Ordeņa bruņinieki, lika vietējiem iedzīvotājiem, priekš pils celtniecības izmantot akmeņus no pielūgšanas un upurēšanas vietām. Paņemtie akmeņi izjauca senos, sakrālos altārus, tāpēc klīst leģendas, ka tie ir nesuši dažādas nelaimes šai pilsētai. Vēl viena leģenda vēsta par to, ka Valmieras pils būvniecības laikā pa apgabalu brauca ar mucām un no visiem iedzīvotājiem savāca visu pienu, neskatoties uz to, cik govju tev piederēja. Tas tika darīts tāpēc, ka kaļķi tika jaukti nevis ar ūdeni, bet ar pienu un tāpēc, vecās pils mūri ir tik izturīgi. Vēsturiskie izmeklējumi, šīs leģendas nav apstiprinājuši.

Valmieras pilij bija regulārs plānojums, ar priekšpili, mazliet vēlāk tai tika piebūvēti torņi. Pils sienu biezums ir 3,5 – 4 metri. 14. gadsimta hronikās Germans no Vartbergas atzīmē, ka Livonijas ordeņa maģistrs Villekins no Endorpas (citās hronikās Vilhelms Šurborgs) ar Rīgas arhibīskapu Johannu no Lune dibina (instituit) baznīcas Valmierā, Cēsīs, Burtniekos un Trikātā. Latīņu vārds instituere tiek iztulkots ļoti dažādi – dibināt, sākt celtniecību, ierīkot, u. c. Tiek uzskatīts, ka Villekens ir ņēmis dalību jaunās, akmens pils celtniecības uzsākšanā un ir atzīmējis pilsētas robežas. Te ir viens interesants moments, kuru vēsturnieki līdz galam nav izpratuši – vai Valmieras pils būvniecība tika uzsākta vienlaicīgi ar baznīcas celtniecību 1283. gadā, vai arī akmens celtne ir nomainījusi iepriekšējo koka celtni 1224. gadā, vai arī iepriekšējā akmens pils, kura piederēja Fon Endorpam tika paplašināta.

Rātsupītes zemākajā vietā tika ierīkots dzirnavu dīķis, kurš neļāva piekļūt pilij no austrumiem un ziemeļiem. Dienvidos, par dabisko barjeru kalpoja Gauja. Rietumu pusē izraka grāvi, kurš bija 30 metrus plats un 6 metrus dziļš un kurš atdalīja pili no apdzīvojamās vietas.

Tilta, pāri Gaujai, labajā pusē ir redzama Valmieras, Sv. Sīmaņa luterāņu baznīca, kura tika uzbūvēta jau Livonijas ordeņa laikā, 1283. – 1287. gadā, arī mūsdienās tā, kopā ar pils drupām, ietilpst pilsētas viduslaiku ansamblī, kurš atrodas Bruņinieku ielā.

1323. gadā Valmierai tika piešķirts pilsētas statuss. 1365. gadā pilsēta tika pieminēta hronikās kā Hanzas savienības tirdzniecības locekle, tas arī ļoti veicināja Valmieras attīstību. Pirmajā, Ļubekas reģistru grāmatas sējumā, vairākkārt ir pieminētas Livonijas ordeņa pilsētas. Tas nozīmē, ka pilsētas bija iesaistītas starptautiskajā tirdzniecībā. Šajā laika posmā Rīga tiek pieminēta 97 reizes, Tartu – 95 reizes, Cēsis – 40 reizes, Tallina – 19 reizes, Valmiera – 3 reizes, Parnu un Straupe – 2 reizes, Vīlande – 1 reizi.

Jau 1410. gadā, uzreiz pēc Grīnvaldes kaujas, kad tika sakauts Teitoņu ordenis, Livonijas valdnieki saprata, ka ir nepieciešama visu valstu apvienošanās. 1422. gadā Valmierā sapulcējās kopā visi arhibīskapi un Livonijas Ordeņa pārstāvji un nolēma, ka visus svarīgos jautājumus, kuri ir saistīti ar Livonijas pārvaldīšanu., turpmāk lems kopīgi. Tādas sapulces – landtāgus, nolēma sasaukt katru gadu. landtāgi visbiežāk notika valkā un Valmierā. Tajā piedalījās garīgās pasaules pārstāvju, augstākie ordeņa locekļi, vasali un lielāko pilsētu pārstāvji.

Tāpēc, ka Valmiera atradās Livonijas valstu konfederācijas centrā, tā bija ērta vieta, kur varēja rīkot landtāgus (zemes sapulces) un štadtāgus (pilsētu sapulces). Tādas sapulces te tika rīkotas 14. – 16. gadsimtā, pilsētas sapulces Valmierā notika 32 reizes. 15. gadsimta beigās un 16. gadsimta sākumā sapulcēs tika pieņemts daudz lēmumu, kuri vēlāk ieguva vēsturisku nozīmi (piemēram, par attieksmi pret Lutera mācību). 1954. gadā tika pasludināta reformācija Livonijā. Landtāgs, kurš bija sapulcējies Valmierā, paziņoja par ticības brīvību, visā tās teritorijā, jo pirms latviešu zemniekiem vajadzēja piederēt pie tās ticības, kāda ticība bija viņu vācu kungam.

Kari un ugunsgrēki, ne vienu reizi vien tika nopostījuši pilsētu, bet pilsētas iedzīvotāji to atjaunoja atkal un atkal. Arī tagad, Valmiera mūs priecē ar savu skaitumu un staltumu, tā ir pilsēta, uz kuru gribas doties ciemoties atkal un atkal.