Par Valmieru

Blogs

  • Valmieras pils

    Valmiera atrodas aptuveni 100 kilometru attālumā no Rīgas un 50 kilometru attālumā no Latvijas un Igaunijas robežas. Pilsētu divās daļās sadala viena no Latvijā skaistākajām upēm – Gauja. Kopš 13. gadsimta pilsēta tika saukta par Volmāru, bet kopš 1017. gada to sāka saukt par Valmieru. Viduslaiku pils, kura kādreiz piederēja Līvonijas ordenim, drupas ir viens no galvenajiem tūristu apskates objektiem Valmierā, tāpēc, ka tieši ar šīs pils parādīšanos sākas arī pilsētas vēsture, tāpēc, ka vēl joprojām ir saglabājušies sienu fragmenti, iekšējās apdares fragmenti, kā arī lielais grāvis, kurš apjoza pili. Un ja vēlies iziet ekskursijā pa pili tev pat nav jāpēr biļetes un jāņem kredīti no  portāla credx.eu vai pat кредит без трудов договор.

    Arheoloģiskie izrakumi liecina, ka cilvēki Valmieras apkaimē ir dzīvojuši jau pirms 8000 gadu. Vēsturniekiem ir vairākas versijas par to, kā tika dibināta Valmiera. Vieni uzskata, ka pilsēta ir radusies pie liela sauszemes ceļa Rīga – Taru, Rīga – Pleskava, Rīga – Novgoroda, kā arī pie Gaujas ūdens ceļa, kurš bija pazīstams jau kopš 11. gadsimta. Vēsturiskie dokumenti liecina, ka Valmieras teritorija 12. gadsimtā bija iekļauta Tālavas novadā. Ar šo versiju tiek saistīta arī Beverīnas pils meklēšana.

    Daudzi uzskata, ka pirms akmens pils būvniecības, šeit pastāvēja Beverīnas pilsēta. Daudzi vēsturnieki apgalvo, ka Beverīnu līdz šim brīdim nav izdevies atrast tāpēc, ka senā pilsēta atrodas tieši zem pils, aptuveni četru – piecu metru dziļumā. Ne vienu reizi vien tika veikti mēģinājumi atrakt iedomāto pilsētu, bet izņemot ieročus, monētas un dažus darba rīkus, nekas cits pagaidām nav atrasts. Pēdējie arheoloģiskie izmeklējumi, kuri tika veikti arheoloģes Tatjanas Bergas uzraudzībā, nesniedza nekādus būtiskus pierādījumus, tam, ka tur kādreiz būtu varējusi atrasties pilsēta, kaut gan koka pils, pirms viduslaiku akmens pils būvniecības, tur gan atradās un to arī bija būvējuši krustneši.

    Vēsturnieki uzskata, ka pastāv vēl viena versija, ka 13. gadsimta sākumā vai vidusdaļā, pie Rātsupes iztekas atradās latgaļu pils Autine, kur aptuveni ap 1208. gadu valdīja Varidots. Viņa īpašumos ietilpa senās Tālavas zemes, kuru iedzīvotāji piederēja pareizticīgo ticībai un bija Pleskavas kņazu padotie.

    Tagad varam doties pie trešās un pēdējās, Valmieras dibināšanas, versijas. Daži vēsturnieki uzskata, ka pilsētas dibinātājs bija Rīgas arhibīskapa Alberts Buksgevdena radinieks, no Pleskavas izdzītais kņazs Vladimirs (Valdemārs), kurš tika 1212. gadā iecelts amatā Autines pilī. Ja sekojam šai versijai, tad nosaukums Valmiera, Volmāra ir cēlies no vārda Valdemārs. Krievu hronikās pilsēta Valmiera tiek saukta par Vladimirecu.

    1214. gadā Valmieras apgabalu pakļauj iebrukušie vācu feodāli, bet ļoti ātri sākas pirmās sacelšanās. Lai saglabātu savus īpašumus, Rīgas arhibīskaps par pārvaldnieku nozīmē bijušo Pleskavas kņazu Vladimiru. Jau 1210. gadā Pleskavas karavīru vienība kopā ar krustnešiem piedalījās kara gājienā pret Sontaganas zemes iebrucējiem. Kara savienība gribēja stiprināt ar Rīgas arhibīskapa Alberta, brāļa Teodora Buksgevdena precībām ar Pleskavas kņaza, Vladimira Mstislaviča, meitu, bet šīm, kņazienes, laulībām ar katoļu arhibīskapa radinieku, sāka pretoties Pleskavas pareizticīgo draudze. Baznīcas autoritāte bija izšķirošā, lai saceltu nepatikas vilni Pleskavā pret kņazu Vladimiru. Pretinieki panāca, ka 1211. gadā viņš tika izdzīts no pilsētas un kopā ar radiniekiem devās uz Livoniju, kur kādu laiku atradās dienestā pie Alberta.

    Neskatoties uz to, ka Valmiera 13. gadsimtā bija arhibīskapa īpašums, pēc zemes sadalīšanas tā pārgāja Zobenbrāļu Ordeņa īpašumā, kurš aptuveni 1224. gadā sāka šeit būvēt pili. Precīzs, pils dibināšanas datums nav zināms, tiek uzskatīts, ka tas notika tuvākajā laikā, pēc teritorijas sadalīšanas. Pils, 13. gadsimta hronikās, netiek pieminēta nevienu reizi, kaut gan nākamo gadsimtu hronikās, tā jau tiek pieminēta diezgan bieži, tāpēc, ka šeit bieži notika vēsturiski svarīgi notikumi. Būvējot pils aizsardzību par papildus aizsardzību tika izmantots vietējais dabas reljefs. No trīs pusēm pili aizsargāja dabiskie šķēršļi – straujā Gauja un Rātsupīte.

  • Valmieras pils (turpinājums)

    Ekskursiju vadītāji bieži vien mīl stāstīt leģendas par to, ka Zobenbrāļu Ordeņa bruņinieki, lika vietējiem iedzīvotājiem, priekš pils celtniecības izmantot akmeņus no pielūgšanas un upurēšanas vietām. Paņemtie akmeņi izjauca senos, sakrālos altārus, tāpēc klīst leģendas, ka tie ir nesuši dažādas nelaimes šai pilsētai. Vēl viena leģenda vēsta par to, ka Valmieras pils būvniecības laikā pa apgabalu brauca ar mucām un no visiem iedzīvotājiem savāca visu pienu, neskatoties uz to, cik govju tev piederēja. Tas tika darīts tāpēc, ka kaļķi tika jaukti nevis ar ūdeni, bet ar pienu un tāpēc, vecās pils mūri ir tik izturīgi. Vēsturiskie izmeklējumi, šīs leģendas nav apstiprinājuši.

    Valmieras pilij bija regulārs plānojums, ar priekšpili, mazliet vēlāk tai tika piebūvēti torņi. Pils sienu biezums ir 3,5 – 4 metri. 14. gadsimta hronikās Germans no Vartbergas atzīmē, ka Livonijas ordeņa maģistrs Villekins no Endorpas (citās hronikās Vilhelms Šurborgs) ar Rīgas arhibīskapu Johannu no Lune dibina (instituit) baznīcas Valmierā, Cēsīs, Burtniekos un Trikātā. Latīņu vārds instituere tiek iztulkots ļoti dažādi – dibināt, sākt celtniecību, ierīkot, u. c. Tiek uzskatīts, ka Villekens ir ņēmis dalību jaunās, akmens pils celtniecības uzsākšanā un ir atzīmējis pilsētas robežas. Te ir viens interesants moments, kuru vēsturnieki līdz galam nav izpratuši – vai Valmieras pils būvniecība tika uzsākta vienlaicīgi ar baznīcas celtniecību 1283. gadā, vai arī akmens celtne ir nomainījusi iepriekšējo koka celtni 1224. gadā, vai arī iepriekšējā akmens pils, kura piederēja Fon Endorpam tika paplašināta.

    Rātsupītes zemākajā vietā tika ierīkots dzirnavu dīķis, kurš neļāva piekļūt pilij no austrumiem un ziemeļiem. Dienvidos, par dabisko barjeru kalpoja Gauja. Rietumu pusē izraka grāvi, kurš bija 30 metrus plats un 6 metrus dziļš un kurš atdalīja pili no apdzīvojamās vietas.

    Tilta, pāri Gaujai, labajā pusē ir redzama Valmieras, Sv. Sīmaņa luterāņu baznīca, kura tika uzbūvēta jau Livonijas ordeņa laikā, 1283. – 1287. gadā, arī mūsdienās tā, kopā ar pils drupām, ietilpst pilsētas viduslaiku ansamblī, kurš atrodas Bruņinieku ielā.

    1323. gadā Valmierai tika piešķirts pilsētas statuss. 1365. gadā pilsēta tika pieminēta hronikās kā Hanzas savienības tirdzniecības locekle, tas arī ļoti veicināja Valmieras attīstību. Pirmajā, Ļubekas reģistru grāmatas sējumā, vairākkārt ir pieminētas Livonijas ordeņa pilsētas. Tas nozīmē, ka pilsētas bija iesaistītas starptautiskajā tirdzniecībā. Šajā laika posmā Rīga tiek pieminēta 97 reizes, Tartu – 95 reizes, Cēsis – 40 reizes, Tallina – 19 reizes, Valmiera – 3 reizes, Parnu un Straupe – 2 reizes, Vīlande – 1 reizi.

    Jau 1410. gadā, uzreiz pēc Grīnvaldes kaujas, kad tika sakauts Teitoņu ordenis, Livonijas valdnieki saprata, ka ir nepieciešama visu valstu apvienošanās. 1422. gadā Valmierā sapulcējās kopā visi arhibīskapi un Livonijas Ordeņa pārstāvji un nolēma, ka visus svarīgos jautājumus, kuri ir saistīti ar Livonijas pārvaldīšanu., turpmāk lems kopīgi. Tādas sapulces – landtāgus, nolēma sasaukt katru gadu. landtāgi visbiežāk notika valkā un Valmierā. Tajā piedalījās garīgās pasaules pārstāvju, augstākie ordeņa locekļi, vasali un lielāko pilsētu pārstāvji.

    Tāpēc, ka Valmiera atradās Livonijas valstu konfederācijas centrā, tā bija ērta vieta, kur varēja rīkot landtāgus (zemes sapulces) un štadtāgus (pilsētu sapulces). Tādas sapulces te tika rīkotas 14. – 16. gadsimtā, pilsētas sapulces Valmierā notika 32 reizes. 15. gadsimta beigās un 16. gadsimta sākumā sapulcēs tika pieņemts daudz lēmumu, kuri vēlāk ieguva vēsturisku nozīmi (piemēram, par attieksmi pret Lutera mācību). 1954. gadā tika pasludināta reformācija Livonijā. Landtāgs, kurš bija sapulcējies Valmierā, paziņoja par ticības brīvību, visā tās teritorijā, jo pirms latviešu zemniekiem vajadzēja piederēt pie tās ticības, kāda ticība bija viņu vācu kungam.

    Kari un ugunsgrēki, ne vienu reizi vien tika nopostījuši pilsētu, bet pilsētas iedzīvotāji to atjaunoja atkal un atkal. Arī tagad, Valmiera mūs priecē ar savu skaitumu un staltumu, tā ir pilsēta, uz kuru gribas doties ciemoties atkal un atkal.

  • Valmiera savus ciemiņus sagaida ar skaistu dabu un ievērības cienīgām vietām

    Nacionālā parka “Gauja” ziemeļu vārti – Valmiera, sagaida savus ciemiņus ne tikai ar skaistu dabu un ievērības cienīgām vietām, bet arī ar vēsturiskiem pieminekļiem, interesantiem kultūras un sporta pasākumiem, aizraujošām leģendām un teiksmām.

    Atrašanās vieta

    Valmiera atrodas netālu no Latvijas galvaspilsētas Rīgas – aptuveni 100 km, kā arī netālu no Latvijas – Igaunijas robežas, aptuveni – 50 km. Par Valmieras galveno ielu mēs varam uzskatīt Gauju, kura sadala Valmieru divās daļās, vienu no tām sauc par Pārgauju. Gauja, piešķir Valmierai dabisku skaistumu, uz kuru nevar beigt lūkoties. Gar Gaujas krastu ir ierīkotas pastaigu takas, pa kurām lēni pārvietojoties var izbaudīt meža smaržu un raudzīties Gaujas ūdeņu dziļumos. Tas viss atrodas piecu minušu gājiena attālumā no pilsētas centra un tieši tāpēc to vajadzētu apskatīt ikvienam!

    Pilsētas vēsture

    Vēsturiskajos dokumentos, Valmieras vārds pirmo reizi tiek minēts1323. gadā, bet tās apkaime tika apdzīvota jau 2 – 3. gadsimtā pirms mūsu ēras. 1224. gadā zemes, kuras bija apkārt Gauja sev pakļāva Zobenbrāļu ordenis, pēc tam – Livonijas ordenis. Apdzīvoto vietu paplašināšanās veicināja arī tas, ka vieta atradās blakus tirdzniecības ceļam, kurš gāja pa Gauju. Valmiera piederēja Hanzas apvienības savienībai. Pilsētu nopostīja gan karš, gan ugunsgrēki, savā pastāvēšanas laikā tā ir nopostīta vienpadsmit reizes. Ļoti nežēlīgs bija 18. gadsimts, kad 1784. gadā Valmierā bija palicis tikai sešdesmit koka ēku. Vēsturisko būvniecību Valmieras centrā, kura bija izveidojusies pēdējo 150 gadu laikā, nopostīja kara darbības Otrā Pasaules kara laikā. Tad, par pilsētas prioritāti kļuva drupu novākšana un pilsētas atjaunošana. Tā, lūk, atkal sākās Valmieras atjaunošanas ceļš, kurš turpinās vēl joprojām. Vietējiem iedzīvotājiem darba vietas sagādā uzņēmumi, kuri atrodas šajā pilsētā, bet vienīgajā Vidzemes reģiona augstskolā, tiek sagatavoti speciālisti tādās jomās, kuras būs spējīgas veicināt pilsētas izaugsmi.

    Pilsētas viesiem

    Visskaistākie un vissvarīgākie Valmieras pilsētas objekti ir: Valmieras Svētā Sīmaņa baznīca, kura tika uzbūvēta 1283 vai 1284 gadā un ir Valmieras pilsētas vēstures simbols, kurš atrodas paša Valmieras centrā un ir pilsētas vēstures liecinieks. Viduslaiku pils, kura piederēja Livonijas ordenim, pilsdrupas un Valmieras muzejs, kurš liecina par viduslaiku pilsētas Valmieras varenību. Starp Valmieras pils pilsdrupām atrodas Valmieras muzejs – Valmieras pilsētas vēstures glabātājs.

    Gaujas krastos jūs sagaidīs Sajūtu parks – pastaigu taka, ejot pa kuru, jūs sajutīsiet dabas pieskārienu un tas viss neizbraucot no pilsētas. Tieši šajā vietā jūs vislabāk varat ieslēgt visus piecus cilvēka maņās orgānus – dzirdi, redzi, tausti, smaržu un garšu.

    Alus darītava “Valmiermuižas alus”, atrodas netālu no Valmieras un kura pateicoties savam augsti kvalitatīvajam alum un tūristu pieplūdumam ir kļuvusi slavena pa visu Latviju. Alusdarītavas apmeklējuma laikā jums ir iespēja iepazīties ar alus un citu dzērienu pagatavošanas procesu.

    Jāņa Daliņa vārdā nosauktajā stadionā katru gadu tiek rīkotas sacensības vieglatlētikā, kā arī daudzas citas, liela mēroga sacensības.

    Aktīvais tūrisms

    Valmiera un tās apvidus ir kā radīti aktīvā tūrisma cienītājiem. Vasarā, te ikvienam ir iespēja ar velosipēdu apbraukt Valmieru un tās tuvāko apkārtni vai arī doties ceļojumā. Šim nolūkam ļoti labi derēs Gaujas krasti, kur aiz katra tās līkuma paveras jauni, gleznaini skati. Valmiera ir lielisks sākuma punkts ceļojuma sākumam ar laivām pa upi, bet Kazu krāces ir viena no vislabāk ierīkotajām airēšanas slaloma trasēm Baltijā. Valmiera katru gadu sapulcē labākos Latvijas un Baltijas airētājus uz pasākumu “Laivu maršs Abuls – Gauja”. Aktīvās atpūtas cienītāji, ziemas laikā, var doties slēpot apkārt pa Valmieras apvidu, kā arī pa J. Daliņa stadionu. Kalpu slēpošanas cienītāji var doties uz aktīvās atpūtas bāzi “Baiļiem”.

    Kultūra un māksla

    Kultūras un mākslas cienītājus Valmierā iepriecinās Valmieras drāmas teātris. Māksliniecisko darbu izstādes var apskatīties Valmieras muzejā, kā arī Valmieras Kultūras centrā. Mākslas galerijā “Laipa” katrs var izpausties individuāli un piedalīties dažādas meistarklasēs. Populāra atpūtas vieta Valmierā ir kinoteātris “Gaisma”, kur visu laiku tiek demonstrētas jaunākās kinofilmas.

    Transports

    Jebkurš ceļotājs var aizkļūt līdz Valmierai gan ar automašīnu, gan ar vilcienu, gan ar autobusu. Aktīvākie ceļotāji ceļā var doties ar laivām vai ar velosipēdiem.

  • Valmieras vēsture

    Arheoloģiskie atradumi liecina, ka Valmieras tuvāko novadu teritorijas tika apdzīvotas jau pirms 8 000 gadu. Vissenākās cilvēku apmetnes atradās pie Burtnieku ezera. Tās bija gan mezolīta, gan neolīta laikmeta apmetnes. Par to esamību liecina ne vien dažādi atsevišķi priekšmeti, kas atrasti arheoloģiskajos izrakumos, bet arī zvejnieku senkapi. Bez Burtnieku ezera apmetnēm ir atrastas arī citas liecības par nelielām neolīta laikmeta apmetnēm Gaujas krastos, tieši tagadējā Valmieras teritorijā. Šīs liecības ir, piemēram, māla trauki, kara cirvji, krama fragmenti utt.

    Vēsturnieki apgalvo, ka Gaujas krastos noteikti varēja atrasties pat vairākas akmens laikmeta apmetnes, jo upe, kopā ar tai blakus esošajiem mežiem bija cilvēkiem ļoti labvēlīga atrašanās vieta. Tiek uzskatīts, ka 1 000 gadus p.m.ē. tagadējo Valmiera teritoriju un tās tuvāko apkārtni pārsvarā apdzīvoja seno latgaļu tautas un tā atradās Tālavas sastāvā. Par to liecina tādi arheoloģiskie atradumi kā latgaļu ciltīm tipiskas rotas, darbarīki un apģērba fragmenti. Mazliet tālāk uz ziemeļiem bija apmetušās lībiešu un igauņu ciltis.

    1224. gadā tagadējo Valmieras teritoriju iekaroja Livonijas ordenis. Visticamāk tas arī bija laiks, kad tika uzsākta Livonijas pils celtniecība, kuras drupas vēl joprojām ir apskatāmas Valmieras centrā. Šī pils tika būvēta aizsardzībai, tāpēc tā atrodas izdevīgā vietā – Gaujas un Rātsupītes ielenkumā. 1283. gadā tika uzsākta Svētā Sīmaņa baznīcas celtniecība. Šī baznīca vairakkārt tika nopostīta un atjaunota, bet tā ir saglabājusies savā oriģinālajā atrašanās vietā līdz pat mūsdienām.

    Pati Valmieras pilsēta pirmo reizi vēsturiskajos avotos minēta tālajā 1323. gadā, bet ziņas par to ir ļoti nepilnīgas. Vēl joprojām precīza pilsētas izcelsme un vēsture nav līdz galam izpētīta. Pirmās konkrētās liecības ir tikai no 1365. gada, kad Valmiera tika minēta kā Hanzas tirdzniecības savienības pilsēta. Pateicoties, Valmieras izdevīgajai atrašanās vietai, Valmierā bieži vien norisinājās dažāds nozīmīgas Hanzas savienības un Livonijas sanāksmes, tāpēc par šo laiku ir pieejamas jau daudz precīzākas ziņas par Valmieras pilsētu.

    Līdz pat 18. gadsimtam Valmieras pilsētu ieskāva nocietinājumi, kā arī to aizsargāja Gauja. Pati Valmieras viduslaiku pils bija pilnībā pasargāta, jo atradās aiz pilsētas. Tas nozīmē, ka lai iekarotu pili, būtu jāiekaro visa pilsēta. Šādi nocietinājumi bija tikai dažām viduslaiku pilsētām. Tieši tas palīdzēja pilsētai mierīgi attīstīties, nebaidoties no pēkšņiem iebrukumiem.

    1622. gadā Valmieru ieņēma zviedru karaspēks. Šajā laikā pilsētas nocietinājumi tika papildināti ar zemes uzbērumiem. Valmieriešu dzīve kardināli mainījās. Pilsēta tika sadalīta četros apgabalos. Ikkatrs pilsonis varēja saņemt zemes gabalu, mājas būvniecībai savā īpašumā.

    Diemžēl ap 1630. gadu, par spīti visiem nocietinājumiem, Valmierā iebruka krievu un poļu karaspēki, kas nopostīja daļu pilsētas. Pēc tam tā tika atjaunota, bet ēkas pārsvarā tika celtas pēc krievu vai zviedru ēku parauga, tāpēc Valmieras pilsēta neatguva savu iepriekšējo izskatu un mūsdienās no viduslaiku Valmieras ir saglabājušās vien dažas ēkas un atsevišķi ēku fragmenti.

    17. gadsimtā Valmieras pilsēta sāka iegūt pašreizējo veidolu. Tās galvenā iela – Rīgas iela sadalīja pilsētu divās daļās. To šķērsoja vēl trīs mazākas ielas. Rīgas ielas galā atradās tirgus laukums un mazliet tuvāk uz dienvidiem atradās rātslaukums. Arī mūsdienās tie atrodas aptuveni tajās pašās teritorijās.

    18. gadsimtā Valmieru jau atkal vairakkārt izpostīja. Daudzas ēkas tika nodedzinātas un visu pilsētu bija vairakkārt jāatjauno. Tas ievērojami aizkavēja pilsētas kopējo attīstību, kā arī pilsēta atkārtoti zaudēja savu vēsturisko izskatu. 19. gadsimtā Valmiera atkal sāka attīstīties daudz straujāk – tika celti jauni nami un bruģētas ielas. Rūpnīcas gan Valmierā netika celtas. Valmiera saglabāja mazpilsētas statusu.

    Pirms Pirmā pasaules kara Valmiera turpināja ievērojami attīstīties. Tika uzbūvētas daudzas nozīmīgas celtnes. Karš šo attīstību, protams, apturēja, bet brīvvalsts laikā jau atkal Valmiera tika papildināta ar dažādiem infrastruktūras uzlabojumiem un jaunceltnēm. Diemžēl ļoti daudz ko no izveidotā nopostīja ugunsgrēks 1944. gadā.

    Pēc Otrā pasaules kara jau atkal valmierieši ķērās pie savas pilsētas atjaunošanas. Tika izveidots jaunas ielas, būvēti jauni nami un paplašināti vecie. Tika uzbūvēts arī universālveikals, kas mūsdienās pārbūvēts un pārtapis par pilsētas galeriju – Valleta. Tika celtas arī rūpnīcas un dažādas institūcijas. Tā pamazām Valmiera ieguvusi pašreizējo izskatu, bet pilsēta vienalga ik dienu turpina attīstīties.

  • Valmieras ģeogrāfiskais raksturojums

    Par to, ka Valmieras pilsēta vispār ir izveidojusies un par to, ka tā ir tika spēcīga dažādās jomās, lielā mērā ir jāpateicas tieši Valmieras izdevīgajam ģeogrāfiskajam novietojumam un klimatam. Gaujas tuvums, reljefs, auglīgās augsnes, ilgais veģetācijas periods un citi faktori deva iespēju šajā vietā apmesties cilvēkiem un soli pa solim uzsākt pilsētas veidošanu. No tā laika līdz mūsdienām pilsēta ir gājusi ļoti garu attīstības ceļu un tagad Valmieru var raksturot kā daudzējādā ziņā veiksmīgu pilsētu.

    Valmieras pilsēta atrodas Ziemeļvidzemē, kādreizējā Valmieras rajonā. Pēc novadu reformas, Valmieru ieskauj Burtnieku novads ziemeļos, Kocēnu novads rietumos un Beverīnas novads austrumos. Valmiera atrodas aptuveni 115 km attālumā no galvaspilsētas Rīgas, 200 km attālumā no Lietuvas robežas un 50 km attālumā no Igaunijas robežas. Tā atrodas pie valsts nozīmes galvenā autoceļa A3, kas ietilpst starptautiskajā autoceļā E264 (Inčukalns – Valmiera – Valga – Tartu – Jehvi).

    Mūsdienās Valmiera ir astotā lielākā pilsēta Latvijā un pati lielākā Vidzemes reģionā, ar kopējo platību 19,35 km2. Valmierā (pēc 2016. gada datiem) patstāvīgi dzīvo 25 093 cilvēku. Pēdējo gadu laikā vērojams neliels iedzīvotāju pieaugums un dzimstība Valmierā ir lielāka par mirstību, taču šie rādītāji ir ļoti mainīgi. Valmierā ir trešais lielākais iedzīvotāju blīvums starp visām Latvijas pilsētām aiz Rīgas un Rēzeknes – 1 302 iedzīvotāji uz vienu km2. No visiem Valmieras iedzīvotājiem 56% ir sievietes un tikai 44% ir vīrieši. Tas Valmieru ierindo pirmajā vietā pēc sieviešu īpatsvara. Pēc etniskā sastāva Valmierā ievērojami lielākā daļa – 82,4% ir latvieši. Tikai 11,9% ir krievu tautības cilvēki, 1,8% ir baltkrievu tautības, bet 3,9% ir citu tautību cilvēki. Tas Valmieru padara par vienu no latviskākajām pilsētām.

    Cauri Valmierai 8 km garumā plūst Latvijas garākā upe – Gauja. Tā Valmieras pilsētu sadala divās daļās, pa vidu izveidojot zaļo zonu. Gaujas labajā krastā atrodas Valmieras vēsturiskais un tagadējais pilsētas centrs un kreisajā krastā jeb pārgaujā ir izveidojusies rūpnieciskā zona. Gauju Valmieras teritorijā šķērso četri tilti, no kuriem divi ir paredzēti tikai gājējiem. Valmiera kopumā tiek uzskatīta par ļoti zaļu teritoriju, jo 34% no tās kopējās platības aizņem zaļās zonas un ūdenstilpnes. Pilsētas apbūvētajā daļā ir izveidota attīstīta infrastruktūra – ielu tīkls ar veloceliņiem, nodrošināta pilsētas apgāde ar elektroenerģiju, dabasgāzi, ūdeni utt.

    Valmierā ir ļoti daudzveidīga daba, jo tā atrodas dabas ainavu un reljefu apvidu pārejas krustpunktā – Ziemeļvidzemes zemienē. Visa Valmieras teritorija atrodas Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātā un neliela daļa Gaujas Nacionālajā parkā. Valmiera atrodas uz Tālavas zemienes. Gar Gauju no ziemeļaustrumiem sniedzas Sedas līdzenums. Gaujas ūdens līmenis ir zemāks par 30 m virs jūras līmeņa.

    Valmierā gada vidējā temperatūra ir aptuveni 5,8° C. Vasaras mēnešos vidējā temperatūra ir 16,7° C, bet ziemas mēnešos 5,9°C. Gada vidējā nokrišņu summa ir 709 mm. Veģetācijas periods pēdējos gados pārsniedz 131 dienu. Sniega segas vidējais biezums ir 15 cm un sniega periods ilgst aptuveni 100 dienas gadā. Maksimālais sniega segas biezums 43 cm. Valmierā valdošie ir dienvidu un dienvidrietumu vēji.

    Valmiera jau vēsturiski atradās ļoti izdevīgā vietā, kas ļāva pilsētai strauji attīstīties un veidoties par nozīmīgu centru dažādās jomās. Lielā mērā pateicoties tieši ģeogrāfiskajam novietojumam, Valmiera tagad ir visas Vidzemes ekonomiskais, kultūras un izglītības centrs.